Vai visas ilgtermiņa attiecības ir saglabāšanas vērtas?

Jāatzīst, ka mani ārpus mana klientu loka ne pārāk interesē cilvēki, kuri vēlreiz un vēlreiz tiražē savus aizsardzības mehānismus, dzīvojot “pa apli” – bez analīzes un uz sevi vērstiem secinājumiem, kāpēc dzīvē jau atkal tā notiek.

Ticu, ka šo doto dzīvi ir vērts nodzīvot, kļūstot kaut mazliet gudrākiem par sevi. Mūsu domāšanas un uzvedības ieradumi, kā arī pārliecības palīdz veikt izvēles un pašiem neapzināti organizēt scenārijus, kas atkal un atkal palīdz kāpt uz grābekļiem, lai apliecinātu – nu, re, man bija taisnība! Tikai tad, kad mūsos pašos kaut kas ir mainījies, var mainīties scenāriji.

Vai visas ilgtermiņa attiecības ir saglabāšanas vērtas? Domāju, ka nē, jo pazīstu pārus, kuru liesmiņa ir izdzisusi vai krietni padzisusi un viņus kopā tur, manuprāt, ne pašas veselīgākās līmes. Bērni, mazbērni, radinieki, mājdzīvnieki, kredītsaistības, īpašumi, ērta kopā dzīvošanas vide, nauda u.c. Es runāju par pāriem, kuru mājās valda miers vai precīzāk – samierināšanās. Tiem var būt savi rituāli un praktiski mērķi, taču maz kopīgas enerģijas un nav vai daudz par maz ir prieka no kopā būšanas. Manuprāt, ir vērts padomāt, kas notiek ar mums, kad mēs mīļā miera labad turpinām attiecības, kuras praktiski neapmierina vai maz apmierina vienam otra patiesās vajadzības. Un, pat ja ir nojausma, ka šīs attiecības mani neapmierina, tomēr es turpinu tajās būt, jāatceras, ka tajā vienmēr ir kāds izdevīgums.

No klientiem dzirdu:

• kur es likšos

• man bail palikt vienai

• sabiedrībā viena jutīšos nožēlojami (ar mani kaut kas nav kārtībā)

• kam tad es būšu vajadzīga

• kur tad ir tās foršās sievas / vīri

• tik daudz laika, pūļu un naudas ir ieguldīts šajās attiecībās

• es tomēr viņu labi pazīstu

• ko teiks bērni, draugi, radinieki…

• sievietei vienai nav viegli

• labāk tāds, kā nekāds

• slinkums kaut ko mainīt

• es negribu dalīt māju / naudu / biznesu...

Ir ne mazums pāru, kuri tā mierīgi nodzīvo līdz finišam. Tomēr apkārt daudz čalo par dzīves kvalitāti. Un, iespējams, ka daudziem šādiem pāriem interesi, kaislību, flirtu un prieku būt divatā aizstāj materiālās dzīves kvalitāte, ceļojumi un līdzīgi domājošu draugu bariņš apkārt. Tomēr šaubos, vai tas var nokompensēt labo sajūtu deficītu - tuvību, intimitāti, savstarpēju ieinteresētību, atbalstu un labu seksu. Pāris var pietiekami labi funkcionēt sadzīviskā ziņā, tomēr pāra vai ģimenes sistēmas disfunkcija var izpausties citā veidā - ģimenes locekļu fiziskās slimošanās vai depresijās, atkarību attīstībā, neuzticībā un citos veidos.

Publiskajā telpā ir ļoti daudz informācijas par pāru dzīvi un nebūšanām. Priekšstati par ģimenes dzīvi ir krietni mainījušies. Es atceros, kad jaunībā precējos, mani un vīra vecāki teica, ka labs vīrs ir tāds, kurš strādā, nes mājās algu, neklīst apkārt, nedzer un nav vardarbīgs. Nu un kas, ja viņš negrib ar tevi runāties, toties kārtīgs cilvēks. Un es patiesi ticu, ka tās paaudzes cilvēkiem pat prātā neienāca doma analizēt, vai viņu starpā ir tuvība. Ne par velti citāts no filmas - mums, Dagnij, jau sen nav nekā kopīga, ne Tu gribi iet uz rokasbumbu, ne uz kafejnīcām - izraisa tik daudz smaidu. Taču laiki ir mainījušies un varbūt ir vērts uzdot sev jautājumus par to, kā es jūtos attiecībās. Vai man patīk pavadīt ar viņu laiku, vai man ir interesanti, vai es ar prieku dodos mājās pie viņa arī pēc 10 vai 20 kopā pavadītiem gadiem, vai es fiziski viņu vēlos? Vai es uzticos un paļaujos uz viņu? Un kā viņš jūtas kopā ar mani? Atkal jau runa ir par dzīves kvalitāti. Novērojumi liecina, ka nereti ikdienas rutīnā netiek uzdots vēl viens jautājums - vai man der cena, kuru es maksāju par šādām attiecībām?

Man nav pareizo atbilžu. Es tikai sastopu un novēroju sekas – nomāktību, depresijas, biežāku draudzību ar vīna glāzi, onkomarķieru un citu saslimšanu parādīšanos, neapmierinātību ar dzīvi.

Ko ar to darīt? Ko vien gribas!