Šķiršanās.

Lai cilvēki veidotu attiecības vajag divus, savukārt, lai izšķirtos pietiek ar vienu.

Mani pameta… aizgāja pie cita (-as)…… mēs izšķīrāmies…

Pieprasījums no klientiem, kuri pārdzīvo šķiršanās zaudējumu, skan sekojoši:

• kā mazināt sāpes? kā ātrāk šo visu pārdzīvot?

• kā palikt draugos ( labās attiecībās) ar prom ejošo partneri?

• neticu, ka es vēl kādreiz baudīšu dzīvi vai būšu attiecībās

• manai dzīvei bez partnera nav vērtības un jēgas

Ticu, redzu un zinu, ka ļoti sāp. Jūtot līdzi cilvēkiem, kuri piedzīvo šķiršanos, es gribētu, lai man piemistu burvju spējas viņus anestezēt, paātrināt pārdzīvojumu gaitu un apsolīt laimīgu dzīvi nākotnē. Diemžēl man nav tādu spēju….

Kā nodzīvot šo dienu, nedēļu , mēnesi, gadu? Šķiršanās ir zaudējums – mīļotā cilvēka, pierasta partnera, ierastas dzīves, reizēm komforta un labklājības, kopīgu svētku, ceļojumu uc svarīgu iedzīvotu brīžu zaudējums. Zaudējuma pārdzīvošana ir daudz pētīta un aprakstīta, tāpēc šeit aprakstīšu gan zināmo, gan pieredzē smelto.

Ko es varu ieteikt?

1. Ļauties sāpēm – raudāt, kad uznāk raudiens, apskauties ar kādu sev tuvu cilvēku, dalīties un prasīt atbalstu no saviem tuvākajiem. Paust savas emocijas – raudāt, dusmoties par netaisnību, izmisumu. Raudāšana ir labs veids, kā mazināt emocionālo spriedzi. Un atcerēties - jo vairāk apspiežam un izvairāmies no sāpēm, jo ilgāku un hroniskāku sev radām šo procesu.

2. Parūpēties par savu ikdienas rutīnu – savu higiēnu, miegu, ēšanas režīmu, mājas rūpēm, darbu, tuviniekiem, mājdzīvniekiem, tādējādi sevi pieturot realitātei.

3. Parūpēties par sevi – sekot līdzi savam veselības stāvoklim un labsajūtai – fiziskā veselība, miega kvalitātei, apetītei, nodarbēm, kas sagādā ja ne prieku, tad vismaz kaut kādu patiku – garšīgi paēst, pavingrot, SPA, noskatīties kādu foršu filmu uc visām iespējamām aktivitātēm, kuras var radīt labas sajūtas. Pasekot līdzi arī savām atkarībām.

4. Nodzīvot konkrēto dienu, pret sevi attiecoties ar līdzjūtību.

5. Runāt par to, kā jūtamies, ko piedzīvojam, ko domājam. To var darīt ar emocionāli atbalstošiem cilvēkiem sev apkārt, taču vislabāk to darīt psihoterapeita kabinetā.

   
   

Zaudējums skar pirmkārt – mūsu emocionālo daļu, līdz ar to visgrūtākie ir emocionālie pārdzīvojumi. Ikviena sāpju pieredze ir unikāla. Cilvēki savus zaudējumus pārdzīvo dažādi un ciešanās pavadītais laiks arī var individuāli atšķirties. Vairāk vai mazāk ātrāk vai lēnāk, tiek izdzīvotas visas zaudējumu stadijas: noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija jeb nepārvaramā zaudējuma sajūta, samierināšanās. Stratēģijas ir dažādas – kāds iestrēgst uz ilgāku laiku kādā no stadijām, kāds tā arī netiek ārā no nolieguma vai dusmu stadijas, kāds, mūkot no sāpēm, ātri metas nākamajās attiecībās, kāds krīt sevis vainošanas bedrē, savukārt kāds stoiski ļaujas sāpēt, vācot kopā savas pašcieņas druskas. Pamestajam partnerim tiek pamatīgi iedragāta pašvērtības sajūta. Pārdzīvojums saistās ne tikai ar zaudējuma sāpēm, bet arī pazemojumu, kauna un vainas sajūtu – “es nepietiekami centos” . Turklāt nolieguma un kaulēšanās stadijā tiek uzturēta cerība, ka partneris taču attapsies, novērtēs un atgriezīsies, tādējādi paildzinot zaudējumu un realitātes pieņemšanu.

Zaudējumu sāpes mazinās, ja mēs tām ļaujamies. Sērošanai nepieciešams vidēji aritmētiskais laiks ir 6-12 mēneši. Piedzīvot četrus gadalaikus, pirmos nozīmīgos svētkus, atvaļinājumu, ceļojumu bez partnera klātbūtnes. Piedzīvot un izturēt jūtu viļņu paisumus un bēgumus, kas ar laiku paliek seklāki, īsāki un retāki. Ja bēdas neatkāpjas pēc 24 mēnešiem, visticamāk, esam “iesprūduši” kādā no sērošanas posmiem un tad gan būtu vērtīgi vērsties pēc profesionālas palīdzības.

Kā terapija palīdz pārdzīvot zaudējumus? Tā ir telpa un laiks ļauties, ventilēties, dusmoties, vilties, nicināt un sāpēt. Atbalstoša, līdzjūtīga terapeita klātbūtne. Lēni soli pa solim tiek pārvērtētas zaudētās attiecības. Ļoti bieži klienti atzīmē, ka daudz kas viņus nav apmierinājis un daudz kas ticis pieciests. Un tad terapijā tiek meklēti dziļāki iemesli, kā tā sanācis, ka attiecībās, kurās nav bijusi laba pašsajūta ir pavadīts gana ilgs laiks un tām beidzoties, tik ļoti sāp. Tas tiek darīt ar mērķi – pieņemt realitāti, neidealizējot un arī nenoniecinot to. Vēl ļoti svarīgi ir atrast resursus, kas palīdzētu rāpties ārā no ciešanu “bedres” un stiprināt savu pašvērtējumu : “ ko es zinu par sevi, uz ko sevī varu paļauties, kas man patīk, ko vēlos attīstīt, kā turpmāk vēlos dzīvot”. Zaudējumu pārdzīvojumi var noslēgties ar izpratni un pateicību savai pieredzei, un ja pietiek spēka - savam partnerim. Brīdī, kad tiek pieņemta realitāte, t.sk., arī sava atbildība par notikušo, sāpes ir mazinājušās ( lūdzu, nejaukt ar skumjām), esam gatavi doties tālāk, atjaunojot savu un savas dzīves vērtību, piešķirot tai atkal jēgu.