Pirmo reizi pie speciālista

Praktiski visi mani individuālie klienti ir bez iepriekšējas pieredzes supervīzijā, tāpēc mūsu tikšanās sākumā ir gan piesardzība, gan daudz jautājumu - kas te notiks, ko un kā mēs te darīsim? Jebkurš profesionālā un psiholoģiskā atbalsta pakalpojums var būt noderīgs un efektīvs tikai tad, ja klients jūtas droši un uzticas speciālistam (sākotnēji kaut nedaudz). Tam ir vajadzīgs laiks – iepazīties un pierast vienam pie otra. Gan psihoterapijā, gan supervīzijā klients vienmēr tiek brīdināts – pavērojiet, vai es kā speciālists jums deru, ar to domājot - kā jums šķiet, vai varēsiet man uzticēties un atklāties?

Bez šī pirmā soļa process nenotiks. Psihoterapijā kontakta veidošanas process var būt krietni lēnāks. Supervīzija ir terminēta laikā un sesiju skaitā. Supervīzijā jautājumi netiek risināti tik dziļi, lai gan esmu novērojusi, ka reizēm ir vajadzīgas vismaz 4-5 sesijas, lai klients justos jau krietni drošāk un brīvāk runātu par savām grūtībām. Supervīzijai ir konkrēta struktūra - sākumā tiek norunāts, ko klients vēlas sasniegt, ko risināt, respektīvi, noskaidrots klienta pieprasījums vai vismaz virziens, kurā doties. Es pati esmu ar ļoti bagātu pieredzi kā klients gan terapijā, gan supervīzijā, tomēr jāatzīst, ka reizēm ir grūti noformulēt, ko tad es īsti gribu un kas mani šobrīd visvairāk uztrauc. Tāpēc ir tik saprotams, ka klientiem, kuri apmeklē speciālistu pirmo reizi, var būt grūtības noformulēt, ko tad īsti vēlas sagaidīt no terapijas vai supervīzijas.

Šaubas, kas pavada gandrīz ikvienu pirmreizējo klientu, ir dabiskas.

Nu, kā man parunāšanās var palīdzēt? Kā supervizors zina, kāds man būtu labākais risinājums? Un ko gan supervīzijā var izdarīt ar manu nejauko kolēģi vai priekšnieku? Nu, ko tur vispār var mainīt? Kā supervizors vai psihoterapeits var uzlabot manu miegu vai attiecības ar kolēģiem?

Uz šiem jautājumiem atbildes ir šādas: supervizors un psihoterapeits nezina, kas tev ir vislabākais un nevar izmainīt tavus kolēģus, priekšniekus, klientus un citus cilvēkus, kuri traucē tev justies labi, kā arī nevar uzlabot miegu. Tomēr viņš var, piedāvājot savas zināšanas un metodes, būt ar tevi, saprast, līdzi just un sniegt tev atbalstu brīdī, kad tu meklē un atrodi sev vislabākos risinājumus, atbrīvojies no trauksmes, kas neļauj tev gulēt, palīdz ieraudzīt tev sāpīgo situāciju no cita skatu punkta. Mēs bez spoguļa neredzam lielu sevis daļu. Līdzīgi ierastā situācijā ar sev raksturīgu attieksmi un rīcību, mēs neredzam, ko varam darīt citādi. Tā ir saruna, ko psihoterapijā un supervīzijā sauc par refleksiju. Tās jēga slēpjas mūsu izpētē, kas un dēļ kā ar mums notiek, ko mēs jūtam un kā saistībā ar to rīkojamies, meklējot cēloņus un motīvus mūsu rīcībai, uzskatiem, sajūtām un emocijām, kas mums traucē justies labi. Ar to saruna pie speciālista atšķiras no sarunas ar kolēģi pie kafijas automāta. Lielai daļai no mums ir jāapgūst prasme atpazīt, izprast un runāt par to, kā jūtamies, kā un kāpēc rīkojamies, ko vēlamies un kādas ir mūsu vajadzības. Jo tas ir ceļš pie sevis un savas labsajūtas.