Par draudzību un novecošanu

Ar draugiem dodamies uz kalniem, lai baudītu kopā būšanu, skaistus skatus, fiziskās aktivitātes, vīnu, austriešu pirtis utt. Jau sākotnēji norunājam, ka NAV grafika, NAV plānu, NAV programmas.

Plūstam. Esam ar pieredzi +/- 60. Šajā vecumā draugiem, manuprāt, ir īpaša nozīme. Un forši, ja sakrīt pieredze, intereses, temps un vērtības. Esam bez filtriem, līdz ar to cilvēciskās atklātības līmenis ir tuvu maksimālajam. Man personīgi tas ir ļoti svarīgi - lai varu justies brīva un dalīties ar savām domām bez cenzūras.

Viena no pirmajām tēmām, kas aktualizējas:

“Vai jau zini, ka X ir nomiris? Pēkšņi, ar sirdi!

Oi, johaidi, viņš tak mūsu gada, vēl jauns…”

Vārdos un, iespējams, domās mēs saprotam, ka dzīvei piemīt galīgums, taču man ir aizdomas, ka līdz pilnai apziņai to īsti pieņemt vēl nevaram. Tomēr visi esam vienisprātis, ka jādzīvo nost, neko neatliekot. Vai mēs to protam? Vai tas ir viegli izdarāms? Protams, nē! Un pārejam pie tēmas, kā veselīgāk dzīvot, kā samazināt holesterīna līmeni vai rīta stīvumu 😊.

Tā kā esam novecojoša nācija, skaidrs, ka sabiedrībā daudz runā par mūža otrās puses dzīves kvalitāti. Un pati esmu piedzīvojusi, ka dzīve var sākties no jauna jebkurā vecumā. Labi, ja jauno dzīvi izdodas veidot kaut mazliet apzinātāk. Bet šoreiz par citu tēmu. Mana vecmāmiņa 50 - 60 gados bija jau klasiska ome un nevienam no mums prātā nevarēja ienākt doma, ka viņa varētu meklēt vīru (jo agri kļuva par atraitni) vai dzīvot savu dzīvi. Mamma 50 - 60 gados bija ļoti aktīva un ballītēs bieži uz deju grīdas bija palikusi pēdējā dejotāja. Jāatzīst, ka, pateicoties savai enerģijai, viņa vēl ir gana aktīva arī šobrīd. Un tomēr caur viņas un viņas paaudzes dzīvi, es satiekos ar vecumu, saprotot, ka no tā jau nekur neizsprukšu. Šobrīd vairāk jūtos kā novērotāja. Mamma saka: ”Vecums nav pievilcīgs”. Un man šķiet, ka vecums nav arī žēlsirdīgs, jo izgaismo mūsu bezspēcību dabas priekšā, kurā mēs sastopamies ar savu NEvarenību un NEpilnību. Es bravurīgi melotu, ja teiktu, ka nebaidos kļūt veca, patiešām veca, un ik pa brīdim prātā iezogas domas:

• Ja man lemts nodzīvot garu mūžu, kā tas būs?

• Kā vecumā būt jaukai, viedai večiņai?

• Kā pēc iespējas ilgāk saglabāt savu spēju funkcionēt un rūpēties par sevi?

• Kā nebūt par apgrūtinājumu saviem bērniem, mazbērniem?

• Kā pārdzīvot izjūtas, ka patiesībā jau vairs nevienam neesi vajadzīgs?

• Kā atrast jēgu un gandarījumu arī tad, ja dzīves aktivitāte un spēks mazinās?

• Kā neiekrist vientulības un sevis žēlošanas izjūtā?

• Kā nekļūt par žultainu, ar visu neapmierinātu īgnu veču, kura visu zina?

Man nav atbilžu uz šiem jautājumiem, un pilnībā apzinos, ka foršām vecumdienām nav garantiju, jo diemžēl neesam pasargāti no slimībām, t.sk., garīgām, no vientulības un citiem ar vecumu saistītiem riskiem. Un tomēr, ja mūža nogali uztveram kā bilanci - debets/ kredīts, kaut ko lietas labā droši vien varam darīt, piemēram, saglabāt interesi par sevi, citiem un pasauli kopumā, “barot” savu prieku un humora izjūtu nevis īgnumu, meklēt lietās un notikumos gaišo pusi, kā arī atcerēties, ka pasaule mums neko nav parādā. Manā plašajā matriarhālajā ģimenē esmu pieredzējusi, kā cilvēki kalpo viens otram gan patiesas vēlmes, gan pienākuma vadīti. Tādai ģimenes kārtībai ir savi plusi un mīnusi, taču neesmu pārliecināta, ka to vēlos piedzīvot savās vecumdienās. Caur savas ģimenes pieredzi redzu, cik svarīgi, lai mums apkārt ir cilvēki, ar kuriem kopā varam novecot - dzīves biedrs, draugi un draudzenes. Ejot vienā virzienā un līdzīgā ātrumā, mēs spējam saprast un atbalstīt viens otru. Šajā kopā būšanā un draudzībā ir daudz pieņemšanas, intereses, jautrības un brīvības. Droši vien tāpēc mums ar vīru briest sapnis kā plāns par dzīvi vēl pēc gadiem desmit, kad kopā ar draugiem busiņā klaiņosim pa pasauli BEZ plāna un gala mērķa. Nu kā brīvi hipiji. Ja tā būs lemts!