Man skauģi kapu rok, pidirallā, pidirallā, es kapa nebaidos, pidi ridi ridi rallallā…

Vai tiešām nebaidos jeb kā pieņemt nāves neizbēgamību?

Skaidrs, ka es spēju rakstīt tikai par tām tēmām, kuras mani pašu interesē. Ja jau iepriekš esmu dalījusies ar savām pārdomām par vecumdienām, manuprāt, vietā būtu iet vēl tālāk. Ir dažas aizgūtas domas, kuras esmu pieņēmusi kā daļu no man saprotamas pasaules kārtības. Un dažu no tām autors ir filozofs, indiešu mistiķis un garīgais skolotājs Ošo:

Foto no https://domgraudi.blogspot.com/

I“Pirmo dzīves pusi mēs mācāmies dzīvot, otro – mirt”. Dzīves un nāves tēma ir bijusi aktuāla visos laikos. Lai gan mūsu senči, pieņemot savu aiziešanu, tai gatavojās un glabāja zārku bēniņos, mēs šobrīd atrodamies diezgan tālu no dabas dotās realitātes. Mums par to runāt ir grūti, jo domas par dzīves galīgumu ir ļoti biedējošas. Tāpēc padalīšos ar savu pieredzi un pārdomām, cerot, ka kādam tās rezonēs.

Savā profesionālo mācību ceļā pirms aptuveni 10 gadiem man ir bijusi iespēja piedzīvot savas “pēdējās stundiņas” simulāciju, ar mērķi paplašināt gan savu pieredzi, gan apzinātību. Tā nebija viegla pieredze. Neskatoties uz to, ka drošā vidē es tikai mēģināju iejusties savas nāves brīdī, arī šobrīd, atceroties savu pēdējo elpas vilcienu, pārņem zināma neomulība. Nenoteiktība par to, kad un kā tas notiks, kas ir aiz tās robežas, kā arī nespēja kontrolēt, ir biedējoša. Tomēr jāatzīst, ka kādu laiku pēc piedzīvotās simulācijas konstatēju, ka bailes no manas dzīves beigām ir mazliet mazinājušās un es spēju mierīgāk domāt par to. Protams, es nerunāju par vardarbīgu vai nelaimes gadījuma izraisītu nāvi. No tā man vēl joprojām ir ļoti bail. Un šeit nepieminu netālu esošo kara situāciju, kurā mainās nāves uztvere. Ļoti ceru, ka tuvākajā laikā Latvijā tiks atrisināts jautājums par pietiekamas atsāpināšanas nodrošināšanu neārstējamu slimību gadījumos. Vēl es ceru, ka pēc kāda laika mūsu sabiedrība būs gatava arī eitanāzijai. Jo man patiešām nešķiet godīgi, ka esam tik humāni pret dzīvniekiem, atbrīvojot viņus no ciešanām, un tik nehumāni pret cilvēkiem. Tas mani vēl vairāk mierinātu. Ļoti gribētos, lai mana dzīve beidzas kā skaistā filmā, piemēram, pieklājīgā vecumā vakarā iemigt un no rīta nepamosties, un vēl izskatīties tik smukai kā Paulīnei (no filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ”). Taču saprotu, ka manām fantāzijām par sev tīkamiem nāves iemesliem nav ne mazāko garantiju vai apsolījumu. Tāpēc viens no veidiem kā “mācos mirt” jeb sevi mierinu, ir ticība dzīves filozofijai, kura man saprotamā veidā skaidro mūsu lielāko dzīves pāreju. Savukārt “pēdējās stundiņas” simulācijas pieredze man palīdzēja atbildēt uz dažiem svarīgiem jautājumiem par to, ko es vēlos vēl piedzīvot un kā justies dzīves nogalē. Nekā oriģināla, tikai ļoti personīgi. Es vēlos brīdī, kad pienāks laiks aiziet no dzīves, to darīt ar pateicības un gandarījuma sajūtu par piedzīvoto un lai netālu būtu mani mīļie cilvēki. Lai tā notiktu, man jāturpina rūpēties, lai šīs dzīves pieredze ir vairāk ar + zīmi, ko radītu daudz foršu notikumu vai atmiņu par tiem un mīlestība - dota un saņemta. Vienmēr atceros savu tanti, kura jau pieklājīgā vecumā teica, ka brīžos, kad jūtas nomākta, viņa atceras savus piedzīvojumus, foršos pielūdzējus un ar viņiem kopā piedzīvotos mirkļus😊.

“Mēs visi esam ieradušies ar atpakaļceļa biļeti” (Ošo).

Es nebūšu oriģināla, atkārtojot, ka mūsu rīcībā ir tikai viens ierobežots resurss – laiks. Un dzīves otrajā pusē tas kļūst vērtīgāks, - vismaz man tā šķiet.

Liela daļa no mums ir pieredzējusi tuvu cilvēku aiziešanu, piedzīvojot gan bailes, gan dziļās zaudējumu sāpes, tāpēc zinām, kā nāves pieskāriens mūs satricina līdz sirds dziļumiem. Esot klāt un vērojot, kā no dzīves šķīrušies gan man tuvi vai tālāki cilvēki, gan no manu klientu stāstiem, varu secināt, ka cilvēku attieksme pret savas dzīves nobeigumu ir atšķirīga. Daba mums ir devusi 3 pamata reakcijas, kā mēs reaģējam uz briesmām - sastingt, bēgt, uzbrukt. Ja dzīves nobeigumu jeb nāvi mēs uztveram kā apdraudējumu, tad stratēģija, kā mēs to pārdzīvojam, balstās uz šīm 3 pamata reakcijām. Un tas izpaužas rīcībā, - piemēram, nesakārtot lietas, neuzrakstīt testamentu, nepārrunāt svarīgus jautājumus pat skaidras neārstējamas slimības diagnozes situācijās, jo ir tik ļoti bail par TO domāt, ka labāk nedomāt, ignorēt un izlikties, ka tas uz mums neattiecas. Otra stratēģija - mesties bēgt, ar to domājot visas tās neirotiskās rīcības, kas liek pārlieku pareizi ēst, gulēt, dzīvot, lietot visus iespējamos vitamīnus, sportot, sevi uzlabot un viskaut ko citu darīt, lai tikai nesaslimtu, nenovecotu, nekļūtu… Trešā stratēģija – mesties uzbrukumā dzīvei un dzīvot nost ar tādu ātrumu un sparu, lai maz neliekas. Jāpaspēj maksimāli viss iespējamais - izdarīt, iepazīt, ieraudzīt, uzzināt, piedzīvot, aizskriet. Nu, kā atpūtīsies, neko nedarot, ja dzīve skrien garām? Nē, nē, nē, ir jābūt plūsmā un visās durvīs, kas pa ceļam veras, ir jāieiet. Manuprāt, šai grupai pieder arī adrenalīna atkarīgie vai augstu risku mīlošie, kuri pārbauda un provocē dzīves-nāves robežas: “Nāve, es Tevi uzvarēšu!”

Bez augstāk minētā pazīstu cilvēkus ar vēl citu stratēģiju – kontrolieri, kuri ļaujas ilūzijai, ka ir iespējams nokontrolēt visu – arī aiziešanu, saplānojot savas bēres, norādot pat muzikālo play -listi, kas bērēs jāspēlē.

Noteikti ir vēl citas stratēģijas un dažādas teorijas, kas pēta mūsu attieksmi pret dabas noteiktu eksistenciālu dotumu – dzīves galīgumu. Man šķiet, ka daļai no mums teorijas, kas skaidro mūsu attieksmi un izturēšanos, var palīdzēt vieglāk paskatīties uz savu aiziešanu no cita punkta.

Vienlaikus jāatzīmē, ka jebkura no augstāk minētajām stratēģijām palīdz mums pārdzīvot bailes no nāves, tomēr neviena no tām nenodrošina kontaktu ar realitāti un pašam ar sevi - agrāk vai vēlāk mēs aiziesim, neatkarīgi no tā, vai šo faktu ignorējam, bēgam, skrienam, pārbaudām vai kontrolējam. Kontaktā ar sevi varam būt tad, ja atzīstam, ko jūtam, un esam gatavi ar to saskarties.

Veids, kā kaut nedaudz mazināt šīs dabiskās eksistenciālās bailes, ir tām ļauties, pētot iemeslus, kas visvairāk biedē, kā dzīvē pietrūkst, ko gribējies, bet vēl nav izdevies piedzīvot, kāds atbalsts palīdzētu un kā varam sevi mierināt. Kurš un kas mūsu dzīvē patiesi svarīgs? Forši, ja brīžos, kad satiekamies ar eksistenciālām bailēm, mums blakus ir kāds, kurš var atbalstīt un “paturēt aiz rokas”. Tikai apzinoties mūsu neizbēgamo aiziešanu, dzīves sekundēm, minūtēm, stundām un dienām var tikt piešķirta lielāka vērtība. Ir pētījumi, kas liecina par to, ka cilvēki, kuri izjūt dzīves nobeigumā apmierinātību un gandarījumu par piedzīvoto, vieglāk uztver savu aiziešanu.

Es no sirds apbrīnoju cilvēkus, kuri piedzīvojot nāves pieskārienu, ieskatījušies acīs realitātei un pagriezušies pretī dzīvei, piešķirot pavisam citu jēgu laikam, kas vēl iedots. Dažus no viņiem pazīstu personīgi.

Ošo: “Mans darbs ir mācīt tevi, kā dzīvot un kā mirt, kā būt priecīgam un kā būt bēdīgam, kā izbaudīt savu jaunību un kā izbaudīt savas vecumdienas, kā izbaudīt savu veselību un kā izbaudīt savu slimību. Ja es tev iemācu tikai to, kā izbaudīt savu veselību, savu prieku un savu dzīvi, un otra daļa ir atstāta novārtā, tad es tev mācu kaut ko, kas radīs tevī dalīšanos, šķelšanos. Ļauj lietām nākt un iet. Arī tavas skumjas ienesīs tevī dziļumu, tāpat kā tavs prieks”.