Kāpēc man būtu sev jāpalīdz?

Pirms gandrīz 20 gadiem kārtējais pārmaiņu vējš atkal mani ienesa veselības aprūpes jomā, precīzāk, rehabilitācijā. Varēja novērot divas raksturīgas pazīmes:

• jaudīgi cilvēki darbā mēdz smagi “noplīst” ;

• viņu pārstrādāšanās izpaužas kā slimību simptomi.

Biznesa pieredze mudināja izmantot rehabilitācijas stacionāra iespējas, tāpēc kopā ar mediķu komandu izveidojām 3-5-7 dienu ilgas programmas, kas vērstas uz fiziskā ķermeņa atveseļošanu, relaksāciju un arī profilaksi. Sekojot pieprasījumam, pārsvarā tās bija muguras sāpju programmas, kas balstījās uz fizioterapiju, masāžām un ūdens procedūrām. Pacienti ļoti apmierināti, nedaudz atpūtušies pēc 5-7 dienu ilgas uzturēšanās stacionārā metās atpakaļ savā ierastajā režīmā. Šī ļoti īslaicīgā atpūta + ārstēšanas kurss deva rezultātu maksimums uz 3 mēnešiem, jo lielākai daļai pacientu vadošais motīvs bija šāds: “man vajag mazliet savākties, lai atkal es šādā režīmā varu turpināt stādāt”. Jāatzīst, ka arī mans personīgais motīvs bija identisks, jo, strādājot šajā stacionārā, arī pati kārtīgi izdegu! Un tā man ienāca prātā doma un biznesa plāns – jāorganizē izdegšanas klīnikas. Sāku interesēties, kas līdzīgs notiek pasaulē, un atradu kontaktus Šveicē, kur tajā laikā jau bija vairākas šāda profila klīnikas. Radās iespēja apmeklēt un iepazīties, kā ar pacientiem, kuri cieš no profesionālās izdegšanas, darbojas Šveices klīnikās.

2004. gadā liels bija mans izbrīns, ka Šveicē veselības apdrošināšana apmaksā programmas pacientiem ar profesionālās izdegšanas simptomiem, argumentējot to šādi:

1. Bieži izdeg ļoti labi profesionāļi;

2. Ja cilvēks ir izdedzis, viņš aiziet ne tikai no profesijas, bet bieži no darba tirgus vispār, jo ir augsts invaliditātes risks;

3. Valsts un darba devēji nevar atļauties zaudēt augsta līmeņa profesionāļus.

Otrs mans izbrīns bija saistīts ar pakalpojuma saturu: programma ilgst ne mazāk kā 6 nedēļas, jo īsāks laiks nesniedz apmierinošus rezultātus, un pacienti atgriežas. Programmā ir nedaudz iekļautas fiziskās aktivitātes – fizioterapijas veidā, bet pārsvarā tā balstās uz individuālu un grupu psihoterapiju, lai mainītu pacienta attieksmi un ieradumus. Komandas kodolu veido psihologi, psihoterapeiti un ārsti - psihiatri, jo lielākais darbs ar pacientu notiek tieši mentālās veselības laukā.

Salīdzinot ar 2004. gadu, šobrīd Latvijā pieprasījums pēc psihoterapijas un supervīzijas ir krietni pieaudzis, kurā arī tiek sniegta palīdzība klientiem ar izdegšanas simptomiem. Taču vēl joprojām Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri iet profesionālās izdegšanas ceļu.

Satiekoties ar klientu, kurš sūdzas par sliktu miegu, fiziskajām sāpēm, paaugstinātu asinsspiedienu, augstu trauksmes līmeni, hronisku nogurumu u.c., es stāstu, ka ir divi ceļi, pa kuriem virzīties:

• īsais – iedzert tabletes (un reizēm noteikti bez tām neiztikt)

• garais – meklēt iemeslus, iepazīt, pētīt un mainīt attieksmi pret sevi, un ar laiku atgūt spēju gulēt saldi!

Un visbiežāk, ja situācija ir ielaista, būs jāizmanto abi ceļi!