Kā satikties ar otru cilvēku?

Varbūt esat bijuši sarunas dalībnieki, varbūt lasījuši interneta komentāros vai dzirdējuši saviesīgu pasākumu sarunās: “Nu, kā var uzticēties psihoterapeitam, pēc būtības pilnīgi svešam cilvēkam? Viņu interesē tikai nauda! Kāpēc lai es uzticētos un stāstītu par sevi?”

Geštalta pieejā kontakta veidošanai ar otru cilvēku tiek veltīta liela uzmanība. Lai mēs spētu veidot dziļas attiecības un būt tuvībā ar otru cilvēku, sākotnēji jāpievērš uzmanība diviem aspektiem – vai es spēju otram cilvēkam uzticēties un vai es noprotu / apzinos savas vajadzības šajās attiecībās. Jāpiebilst, ka tas nav vienkārši un pašsaprotami.

Mazs bērns, ierodoties šajā pasaulē, ir atklāts, atvērts, patiess un vienkāršs savās izpausmēs līdz brīdim, kad dzīves notikumi un pieredze liek mazajam cilvēkam apgūt dažas mācības, piemēram, uzticēšanās var nest ciešanas, sāpes, vilšanos, vainu, kaunu un citas smagas izjūtas. Tas var būt bīstami un sāpīgi, tāpēc vienā brīdī apzināti vai neapzināti var tikt pieņemts lēmums neuzticēties, jo tā dzīvot ir drošāk. Te vietā būtu jautājums – cik lielā mērā neuzticēties? Nevienam un vispār vai tomēr dažiem un kaut nedaudz? Vai uzticamies pietiekami daudziem, taču tiem ir jāiziet “drošības pārbaude”? Vai varbūt ir izstrādāts kāds unikāls variants, kā ne-/uzticēties? Dzīvot neuzticoties, iespējams, ir drošāk, taču šādai dzīvei ir savas ēnas puses - neveidojas tuvas attiecības un mēs varam piedzīvot sāpes, vientulības sajūtu. Reizēm vilšanās un ciešanas, ko sevī nesam, var būt tik lielas, ka pat sev nevaram atzīt, cik ļoti mums patiesībā vajadzīgs otrs cilvēks un vienlaicīgi, cik ļoti bail, ka mūs atkal pievils.

Viena no koučinga teorijām stāsta par 3 komunikāciju līmeņiem. Te vietā būtu arī paskaidrot, ka komunikācija ir izpausmes veids mūsu esībai dažādos attālumos vienam no otra. Tā ir attiecināma uz kvalitatīvu savstarpējo attiecību veidošanu un mijiedarbību, ko izraisa kāda informatīva vēstījuma radīšana un tālāka nodošana. Sākotnēji mēs satiekamies, radot un uztverot pirmo iespaidu par otru cilvēku. Šajā small talk līmenī mēs piedalāmies ar savām sociālajām lomām un tēliem. Arī situācijās, kad esam pazīstami, parasti iesākam komunikāciju kā neformālu sarunu par vispārējām tēmām. Šajā līmenī uz uzdotu jautājumu “Kā iet?”, netiek gaidīts, ka cilvēks tūdaļ izklāstīs savu dzīvi kā uz delnas. Vislabāk izprast šo līmeni palīdz dažādi pasākumi, kurā ar dzēriena glāzi rokās, runājam par laika apstākļiem vai kādu neitrālu tēmu. Šajā līmenī biežāk uzmanības fokuss vērsts uz sevi. Bet tikpat labi varam fokusēties uz sarunu partneri. Mūsu stratēģijas, kā veidojam iepazīšanos vai satikšanās sākumu ar otru cilvēku, ir dažādas - kāds būs patiesi ieinteresēts otrā cilvēkā un sāks lēnām veidot iepazīšanās ceļu vienam pie otra, kāds cits aizpildīs “ēteru” ar stāstiem tikai par sevi, tā arī neieraugot savu sarunu partneri, savukārt trešais izjautās un klausīsies otrā cilvēkā, tā arī neļaujot kaut ko uzzināt par sevi, vēl kāds paliks novērotājos, izvairoties no jebkādas sarunas.

Komunikācijas nākamajā līmenī mēs esam gatavi satikties mazliet tuvāk. Brīdī, kad mums rodas lielāka interese par otru cilvēku, meklējam saskares punktus – līdzīgas intereses, atmiņas, pieredzi, kopīgas pazīmes, attieksmes un viedokļus u.c. Lai gan arī šajā līmenī esam savās lomās un izvēlētajā tēlā, tomēr esam gatavi mazliet vairāk atklāties un tāpēc sāk veidoties lielāka uzticēšanās. Sarunas partneri izrāda interesi viens par otru, radot viens otrā pietiekami daudz pozitīvu emociju un enerģijas. Savukārt cilvēki, kuriem spēja uzticēties un atklāties ir iedragāta, šajā līmenī var sajust diskomfortu, jo jālavierē ar to, ko viņi ir un ko nav gatavi atklāt par sevi. Jebkurā gadījumā šis ir līmenis, kurā pārsvarā mēs komunicējam, tādējādi veidojot un uzturot attiecības ar paziņām, draugiem, kolēģiem, klientiem u.c. Šajā līmenī mēs bieži runājam par to, ko darām, ko plānojam, kur ceļojam, kas mums garšo, kas mums patīk un kas nepatīk, arī par savu pieredzi, taču neatklājam savus dziļākos pārdzīvojumus, attieksmes, vērtības un dzīves notikumus. Ikvienam no mums noteikti ir paziņu pulks, ar kuriem izdodas labi pavadīt laiku un veidot vieglas sarunas, taču neko daudz vienam par otru neuzzinot.

Dziļākajā komunikācijas līmenī esam “kailās dvēseles”, jo spējam uzticēties un atklāties. Es tiešām ticu, ka mums visiem nepieciešami cilvēki, ar kuriem varam justies savējie. Šajā līmenī zūd bailes un šķēršļi atklāties, mēs labprāt dalāmies ar dziļākiem pārdzīvojumiem, domām un attieksmēm. Mēs varam būt mēs paši, jo tiekam pieņemti tādi, kādi esam. Un tā ir tuvības pazīme. Tajā ir droši, jo mūsu atklātībai nesekos nosodījums vai izraisīta kauna un vainas sajūta. Cilvēku, ar kuriem mēs varam komunicēt šajā līmenī, parasti nav daudz. Šeit mēs pa īstam satiekamies gan ar sevi, gan ar otru cilvēku. Tomēr jāatzīmē, ka riski šajā līmenī ir augsti. Ja mēs uzticamies un atklājamies, tad vismaz teorētiski varam tikt pievilti un sāpināti. Tāpēc jau arī visvairāk sāp nesaskaņas ar cilvēkiem no šī attiecību līmeņa. Savukārt neriskējot, nevaram izbaudīt tuvību!

Ir daļa cilvēku, kuri izvairās atrasties šajā līmenī un ātri steidzas nokļūt sev pierastākā, drošākā vietā. Tas var būt saistīts ar dažādiem cēloņiem. Ģimenē ieaudzināti principi kā stereotipi, piemēram, “jo mazāk par tevi zina, jo mazāk skauž”, kādreiz piedzīvotās vilšanās un nodevības, kā arī zems pašvērtējums – neesmu pietiekami labs un, nedod Dievs, kāds to uzzinās. Nozīmīga loma ir arī prasmes trūkumam saprast sevi un par to reflektēt.

Atbildot uz sākotnēji uzdoto jautājumu: ”Kā lai uzticos svešam cilvēkam - psihoterapeitam?”...

Psihoterapija ir kā reālās dzīves laboratorija. Veidojot attiecības ar psihoterapeitu, tiek atspoguļots, kā mēs veidojam attiecības reālajā dzīvē. Psihoterapeita kabinets ir laba vieta, kur mācīties dzīvot-prasmi. Neuzticēšanās vai uzticēšanās bieži saistīta ar drošības sajūtu. Brīdī, kad klients sāk justies droši psihoterapeita klātbūtnē, viņš sāk mācīties uzticēties un atklāties. Tāpēc psihoterapija ir laika ziņā ilgs process, jo mums lēnām jāiziet caur visiem augstāk aprakstītajiem līmeņiem, lai ar laiku nonāktu dziļākajā, apgūstot vai atjaunojot prasmi tur būt. Iemācoties komunicēt šajā līmenī, mēs vienlaikus labāk iepazīstam sevi un mācāmies būt tuvībā ar otru cilvēku – dalīties, klausīties, saņemt atbalstu un pieņemt, lai pēc tam šo prasmi pārnestu uz savu reālo dzīvi.