2.dublis

Katru gadu no paziņu loka kāds pāris vecuma grupā 45 +/50+/ 55+ stūrē laulības ostā. Un man ir patiess prieks, ka cilvēki labprāt “parakstās” uz otro vai trešo mēģinājumu veidot savu dzīvi laimīgāku. Es arī esmu viena no viņiem. Kā ir veidot jaunu ģimeni 50 gados😊?

Manā dzīvē pienāca brīdis, kad kaut kas bija beidzies un izzudis. Mūsu mājās vairs nedzīvoja laime un nākotnes sapņi. Arī prieks un siltums bija devies prom. Man bija 47 gadi. 27 gadi laulības dzīves. Pieauguši bērni. Mazmeitas. Kā trešais bērns kopīgi izauklēts bizness, kurā bija nodarbināti daudzi no mūsu plašās ģimenes. Es pieņēmu ne vienkāršu lēmumu - dot sev otro iespēju kļūt ja ne laimīgai, tad vismaz apmierinātai ar dzīvi. Tika sašūpota laiva, kurā kuģojām kopā no skolas laikiem. Tas skāra gan mūs pašus, gan tuvākos mums apkārt. Kopš tā laika ir pagājuši 12 gadi, un šobrīd varu runāt jau ar skatu no malas. Ir jāatzīst, ka ar zināmu skaudību skatos uz pāriem – mūsu vienaudžiem, kuriem ir izdevies pietiekami saticīgi, enerģiski, saglabājot interesi vienam par otru, turpināt kopīgo ceļu. Pāra kopā augšanai, brieduma sasniegšanai, atmiņām un turpinājumam mazbērnos ir milzīga vērtība – emocionāla un, manuprāt, arī eksistenciāla. Mums neizdevās noiet kopīgu ceļu līdz finišam, bet izdevās pārkārtoties bez asins izliešanas!

Taču šis stāsts būs par jauno dzīvi! Došanās jaunajā dzīvē ir ar savām priekšrocībām. Pirmkārt, forši ir piedzīvot kaislību un jūtas kā jaunībā. Tā iedod milzīgu dzīves enerģiju, uz kuru pat nebija cerēts. Otrkārt, bieži izpaliek kašķi par sadzīvi, jo cilvēkiem jau ar pietiekamu pašapziņu, ko sniedz pieredze, ir vieglāk vienoties un sadarboties. Ģimenē cīņa par varu vai ietekmi vairs nav tik svarīga. Veidojot jaunās attiecības un ģimeni, es apzināti vairījos no tās savas uzvedības un attieksmēm, kas indēja iepriekšējās attiecības, lai gan godīgi jāatzīst, ka ne jau vienmēr tas ir izdevies. Vēl man šķiet - ja vien neesam iestrēguši savās aizsardzībās – nevienam neuzticēties (noteikti katram no mums ir pieredzē situācijas, kas nesušas vilšanos), otrajā dzīves pusē ir vieglāk uzticēties, jo jau esam uzzinājuši, kā ir iekārtota pasaule un otrs cilvēks. Pirmajā dzīves pusē mums ir konkrēti uzdevumi – apgūt, izzināt, plānot, celt, radīt un audzināt bērnus, veidot karjeru. Ilūzijas un gaidas no otra cilvēka par “zvaigznēm no debesīm”, par nodrošinātu labklājību, labi vestu saimniecību, labu seksu un citām lietām ir ļoti lielas. Savukārt nolemjot riskēt veidot savienību otrajā dzīves pusē, manuprāt, esam vairāk gatavi domai un rīcībai - lai izdotos, būs jāstrādā. Turklāt daudz apzinātāk meklējam ceļa un kopīgu interešu biedru. Tomēr visam ir arī sava garoziņa. Satiekoties pusmūžā, ir apstākļi, ar ko 100% jārēķinās. Jaunajā savienībā abiem nāk līdzi sistēma – bērni, radinieki, bijušie partneri, draugi, pieredze un atmiņas par dzīvi, kurā mēs viens otram esam svešinieki. Šajā sen eksistējošajā otra cilvēka pasaulē jaunajai savienībai un partnerim jāatrod vai reizēm jāizcīna sava vieta, jo pārējie sistēmas locekļi, pat ja ir ļoti atvērti un laipni, savu vietu atdos nelabprāt. Patiesībā mēs runājam par robežām. Jaunajā dzīvē ir jāveido jaunas robežas, un tas nav vienkārši. Kurš un kas tagad būs svarīgākais? Kam būs prioritāte? Kur ir katra vieta mūsu jaunajā savienībā? Turklāt pusmūžā esam jau izveidojušās personības ar saviem raksturiem, ieradumiem un vērtību skalu. Ko darīt ar tām vērtībām, kuras nesakrīt (un tādas noteikti ir), un ieradumiem, kas kaitina otrā cilvēkā?

Manuprāt, veiksmīgāk izdzīvot otro (vai trešo) dzīvi palīdz briedums, ar to saprotot, cik lielā mērā spēj uztvert realitāti un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Atsaucoties uz savu pieredzi, atzīmēšu, manuprāt, vairākus aspektus, kas palīdz mums būt kopā un uzturēt mīlestību. Humora izjūta, interese vienam par otru, brīvība, pacietība un pieņemšana. Savukārt brīvība izaicina nākamos kritērijus:

• lai gribas kaut ko kopā darīt

• lai ir, par ko parunāt

• lai ir viegli

• lai kopā ir interesanti.

Jaunība partnerattiecībās ir vairāk ņemšanas laiks, savukārt dzīves otrā pusē svarīgi noturēt līdzsvarā dot-ņemt. Beznosacījuma mīlestība, manuprāt, nav pieaugušo mīlestība. Labi, ja mums izdodas to just pret bērniem un mazbērniem, bet arī to bieži pavada gaidas. Savukārt ilgtermiņa partnerībā svarīgs ir līdzsvars – ko es dodu un ko saņemu, un cik lielā mērā tiek apmierinātas abu partneru vajadzības.

Otrajā dzīves pusē parasti mājas jau ir uzceltas, ozoli iestādīti, bērni pieauguši, līdz ar to papildus dzīves baudīšanai, ko vēlamies mēs visi (vai ne?), aktuāla kļūst kopā būšanas eksistenciālā jēga. Vai par jēgu var kļūt partnera klātbūtnes un dzīves baudīšana? Manuprāt, var. Cilvēkam jādzīvo tā, kā viņam ir labi!